Kāds labums uzņēmumiem no būtiskuma noteikšanas?
- Maija Āboliņa-Tomsone
- 14. nov.
- Lasīts 5 min
Vai Tu zini, kur Tavā uzņēmumā slēpjas lielākā ietekme — gan pozitīvā, gan negatīvā?
Lielākā daļa vadītāju, kad dzird vārdu “ilgtspēja”, vispirms iedomājas par papīra taupīšanu, atkritumu šķirošanu vai sociālām iniciatīvām. Tās, protams, ir svarīgas, tomēr patiesā ilgtspējas būtība sākas daudz dziļāk — vērtības ķēdē. Tieši tajā atklājas, kā uzņēmums rada vērtību, cik efektīvi izmanto resursus un kādu ietekmi atstāj uz apkārtējo vidi, sabiedrību un ekonomiku.
Vērtības ķēde ir kā uzņēmuma dzīves asinsrite — no izejvielu iepirkuma līdz gala patērētājam un produkta dzīves cikla beigām. Tikai tad, kad tā ir skaidri kartēta, kļūst redzams, kur rodas vislielākā ietekme, kur slēpjas riski un kur iespējams atklāt jaunas izaugsmes iespējas.
McKinsey pētījumi rāda, ka līdz pat 80% no uzņēmuma kopējās vides ietekmes rodas ārpus tiešās kontroles – piegādes ķēdēs vai produkta lietošanas posmā. Citiem vārdiem, vislielākās pārmaiņas un ietaupījumi nereti slēpjas tur, kur uzņēmums pats sākotnēji nedomā skatīties.
Šādu ķēdes analīzi arvien biežāk izmanto arī stratēģiskajā plānošanā, jo tā palīdz atklāt, kur resursus iespējams izmantot gudrāk, un kur varētu rasties nākotnes reputācijas vai piegādes riski.
Harvard Business Review raksta, ka uzņēmumi, kuri sistemātiski analizē savu vērtības ķēdi un ietekmi, iegūst līdz pat 20% lielāku ilgtspējas investīciju atdevi, jo spēj savlaicīgi pamanīt riskus un pārveidot tos par iespējām.
Kad klientiem vaicāju: “Kā jums šķiet, kādu ietekmi rada jūsu uzņēmums,” atbilde gandrīz vienmēr sākas ar labajiem darbiem: nodokļu iemaksas valsts budžetā, jaunas darba vietas, atbalsta projekti. Tas viss ir pareizi, taču ilgtspējas skatījumā ar to vien nepietiek.
Lai uzņēmums patiesi saprastu savu lomu sabiedrībā un ietekmi uz vidi, nepieciešams plašāks un objektīvāks skatījums uz visām ilgtspējas jomām – arī tām, kas nav ērti apspriežamas. Būtiskuma analīze ļauj novērtēt, kuras no šīm jomām tiešām ir būtiskas, kādus riskus un iespējas šīs jomas paver pašam uzņēmumam, un palīdz koncentrēt resursus tur, kur tie varētu radīt rada vislielāko vērtību.
Tieši šāda pieeja šobrīd ir pamatprasība arī ES ilgtspējas ziņošanas vadlīnijās (CSRD un ESRS) un uzņēmumi, kas ir jau ir publicējuši pirmos ziņojumus atbilstoši ESRS standartiem, teju visi kā viens atzīst - dubultais būtiskums, kaut arī ļoti sarežģīts process, tomēr ir ar lielu pievienoto vērtību biznesa attīstībai un uzņēmumi turpinās pieturēties pie tā arī, ja obligātās ziņošanas prasības uz tiem vairs neattieksies.
Būtiskuma novērtēšanas procesā īpaši svarīgs kļūst dialogs ar ietekmes pusēm. Mūsu pašu ietekmes vērtējums mēdz būt subjektīvs un cita perspektīva var pavērties tajā, kā mūs vērtē darbinieki, piegādātāji, klienti vai investori. Šāds dialogs prasa drosmi – nevis lai attaisnotos vai sevi aizstāvētu, bet lai patiesi ieklausītos. Manā pieredzē tieši tie uzņēmumi, kas spēj uzdot īstos jautājumus un uzmanīgi klausīties, spēj visveiksmīgāk attīstīt savu stratēģiju.
Starp citu, Harvard Business Review raksta, ka uzņēmumi, kuri konsekventi iesaista savas ietekmes puses un regulāri veido ar tām dialogu, biežāk sasniedz savus stratēģiskos mērķus un saglabā augstāku reputācijas novērtējumu krīzes apstākļos.
Runājot par riskiem – ja vien tu neesi valsts kapitālsabiedrība vai liels starptautisks uzņēmums, visticamāk uz riskiem paskaties reizi gadā, gatavojot finanšu pārskatu, un arī tad – diezgan virspusēji. Strādājot ar dažādiem Latvijas uzņēmumiem, reizēm pārsteidz, cik reti vidēja izmēra uzņēmumos pastāv mērķtiecīga risku vadība. Daļēji tas ir saprotams – uzņēmējdarbības ikdiena ir tik intensīva, ka riski tiek vērtēti “case by case” principā. Tomēr šī pieeja rada aklās zonas, un tās var kļūt dārgas.
Pasaules Ekonomikas forums savā ikgadējā ziņojumā jau vairākus gadus pēc kārtas klimata un ilgtspējas riskus ierindo starp galvenajiem draudiem globālajai ekonomikai. Tie vairs nav “vides jautājumi” – tie ir finanšu, piegādes drošības un reputācijas jautājumi.
Labā prakse pasaulē rāda, ka riskus vajadzētu pārskatīt vismaz reizi gadā, bet to statusu – pat reizi ceturksnī, jo apstākļi mainās ļoti strauji. Tādā veidā uzņēmums var savlaicīgi sagatavoties, nevis reaģēt post factum. Šī pieeja ļauj risku vadību pārvērst par stratēģisku instrumentu, nevis tikai par formālu procedūru.
Īpaša uzmanība pēdējos gados pievērsta klimata riskiem. Tie ir arvien precīzāk prognozējami, un tajā pašā laikā – arvien neparedzamāk izjūtami. Latvijā mēs jau redzam karstākas vasaras, sausuma periodus un vētras, kas ietekmē infrastruktūru, enerģijas izmaksas un piegādes.
Piemēram, ja uzņēmums iepērk izejvielas no reģioniem, kurus skar sausums, tas tieši ietekmē ražas kvalitāti, pieejamību un cenu. Līdz ar to tiek ietekmēta arī produkcijas pašizmaksa un gala cena. Šos riskus var prognozēt, izmantojot klimata scenārijus un modelēšanas rīkus (piemēram, IPCC vai Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datus).
Savlaicīga analīze ļauj ne tikai identificēt riskus, bet arī izstrādāt pielāgošanās pasākumus – gan infrastruktūrā, gan iepirkuma politikā, gan investīciju plānošanā. Financial Times nesen rakstīja, ka uzņēmumi, kas mērķtiecīgi pielāgojas klimata riskiem, vidēji samazina darbības izmaksas par 10–13% un kļūst pievilcīgāki investoriem, kuri meklē finansiāli noturīgus uzņēmumus.
Šo pieeju apvienojot – vērtības ķēdes analīzi, ietekmes novērtējumu, risku un klimata risku pārvaldību un atklātu dialogu ar ietekmes pusēm – uzņēmums iegūst spēju redzēt savu biznesu trīs dimensijās: kā tas rada vērtību, kā to ietekmē ārējie apstākļi un kā tas var pielāgoties nākotnei.
Šim “vingrinājumam” ir arī ļoti praktiska vērtība – palīdz fokusēt uzmanību uz svarīgo un iezīmē stratēģiskus attīstības virzienus, palielina efektivitāti, uzlabo reputāciju un nodrošina vieglāku pieeju finansējumam, kura piešķiršanai finanšu institūcijas pievēr arvien lielāku uzmanību uzņēmuma spējai pierādīt savu ilgtspējas un risku pārvaldības kompetenci.
Lai izdodās! 🌳
Ja Tevi ieinteresēja raksti un fakti, uz kuriem atsaucos augstāk, te īss kopsavilkums un linki uz katru no tiem:
1. McKinsey & Company (2016): “Starting at the Source – Sustainability in Supply Chains”
Šis raksts uzskatāmi parāda, ka līdz 80% uzņēmuma kopējās vides ietekmes rodas piegādes ķēdēs, nevis paša uzņēmuma tiešajā darbībā. McKinsey uzsver, ka uzņēmumiem ir nepieciešams iesaistīt piegādātājus ilgtspējas procesos, izvirzot skaidrus mērķus un izmantojot datus, lai pieņemtie lēmumi būtu izmērāmi. Galvenais secinājums – vērtības ķēdes pārvaldība ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā būtiski samazināt uzņēmuma kopējo ietekmi uz vidi.
2. McKinsey (2022): “How to Prepare for a Sustainable Future Along the Value Chain”
📎 https://www.mckinsey.com/industries/consumer-packaged-goods/our-insights/how-to-prepare-for-a-sustainable-future-along-the-value-chain?utm_source Šis raksts skaidro, kā vērtības ķēdes analīze kļūst par uzņēmuma ilgtermiņa izaugsmes pamatu. Autori uzsver, ka uzņēmumi, kuri sistemātiski pārskata savu vērtības ķēdi, spēj samazināt riskus un palielināt operatīvo efektivitāti. Raksts piedāvā konkrētus piemērus no uzņēmumiem, kas apvienojuši ESG mērķus ar biznesa stratēģiju, rezultātā iegūstot gan izmaksu ietaupījumus, gan reputācijas ieguvumus.
3. Harvard Business Review (2023): “What Does ‘Stakeholder Capitalism’ Mean to You?”
📎 https://hbr.org/2023/09/what-does-stakeholder-capitalism-mean-to-you?utm_source Raksts analizē uzņēmumu pāreju no tradicionālā “shareholder capitalism” uz “stakeholder capitalism” — modeli, kur lēmumu pieņemšanā tiek ņemti vērā arī darbinieku, piegādātāju, sabiedrības un vides interešu aspekti. HBR secina, ka uzņēmumi, kuri regulāri iesaista savas ietekmes puses un veido caurspīdīgu komunikāciju, biežāk sasniedz savus stratēģiskos mērķus un krīzes laikā saglabā reputācijas stabilitāti.
4. Harvard Business School Working Paper (2024): “Corporate Leaders Say They Are For Stakeholder Capitalism”
📎 https://www.hbs.edu/ris/Publication%20Files/24-008_9eba1cca-18b9-483b-94b0-2d7a1331b68e.pdf Šajā darba dokumentā analizēta uzņēmumu vadītāju rīcība praksē – cik lielā mērā viņu vārdi par “stakeholder capitalism” atbilst reālai darbībai. Pētījums atklāj, ka organizācijas, kas konsekventi iekļauj ietekmes pušu viedokli stratēģijā, spēj saglabāt augstāku finansiālo sniegumu ilgtermiņā. Tas sniedz akadēmisku pamatojumu ietekmes pušu iesaistes nozīmei.
5. McKinsey (2021): “Buying Into a More Sustainable Value Chain”
📎 https://www.mckinsey.com/capabilities/operations/our-insights/buying-into-a-more-sustainable-value-chain?utm_source Raksts analizē, kā ilgtspējas integrēšana iepirkuma un piegādes procesos ietekmē uzņēmuma efektivitāti. McKinsey norāda, ka ilgtspējīgas iepirkumu prakses var samazināt izmaksas un riskus, vienlaikus stiprinot uzņēmuma pozīcijas investoru acīs. Pētījums ietver konkrētus piemērus no nozarēm, kur ilgtspējīgas vērtības ķēdes pārvaldība ir tieši uzlabojusi rentabilitāti.
7. YouMatter (2019): “Supply Chains Cause 90% of Companies’ Environmental Impacts”
📎 https://youmatter.world/en/category-economy-business/sustainability-supply-chain-27935/?utm_source Raksts vienkāršā valodā izskaidro, kāpēc piegādes ķēdes ir galvenais vides ietekmes avots. YouMatter uzsver, ka pat uzņēmumi ar zaļu biroju praksi var radīt lielu ekoloģisko pēdu, ja viņu piegādātāji darbojas ar novecojušiem vai piesārņojošiem procesiem. Tas ir labs avots, lai argumentētu nepieciešamību skatīties uz ilgtspēju visā vērtības ķēdē, ne tikai paša uzņēmuma robežās.
